Skolotājs vai gids: ko dara pieaugušais, ja nemāca
Info sesijās šis jautājums agrāk vai vēlāk atnāk. Reti šādiem vārdiem. Parasti tā: „Labi, bet kurš tad bērnam iemāca?“
Tas ir pareizais jautājums, un tas ir pelnījis pilnu atbildi.
Sāksim ar klasi, ko visi pazīstam
Iedomājies parastu klasi. 28 bērni, 45 minūtes, viena programma, viens temps.
Bērns paceļ roku: „Es nesaprotu.“
Skolotājam ir viens saprātīgs gājiens — paskaidrot vēlreiz. Ne tāpēc, ka viņš nezinātu, ka bērnam būtu vērtīgāk izdomāt pašam. Tāpēc, ka klasē ir vēl 27 bērni un līdz zvanam palikušas 40 minūtes. Sistēma, kurā viņš strādā, citu izvēli neatstāj.
Skolotājs nav problēma. Problēma ir telpa un pulkstenis.
Tas pats bērns, tas pats teikums
Aktona Akadēmijā bērns pienāk pie pieaugušā ar tieši to pašu teikumu: „Es nesaprotu.“ Ja gribi redzēt visu dienas uzbūvi, tā ir aprakstīta lapā par to, kā notiek mācības Aktona Akadēmijā.
Un dzird atpakaļ: „Ko tu jau esi izmēģinājis?“
Tas nav triks un nav izvairīšanās. Tā ir apzināta izvēle — un tā ir šī darba grūtākā daļa.
Atbildēt ir viegli. To var izdarīt jebkurš, kurš zina atbildi. Neatbildēt — un tā vietā uzdot tieši to vienu jautājumu, kas bērnu izkustina no vietas — ir grūti. Tas prasa zināt, kur tieši bērns ir iestrēdzis, cik tālu viņu drīkst pastumt un kurā brīdī palīdzēt tomēr vajag.
Tādi jautājumi izskatās šādi:
- Vai esi saskāries ar līdzīgu problēmu? Kā tu to atrisināji?
- Vai vari izstāstīt uzdevumu saviem vārdiem?
- Ko tu jau zini? Ko tu mēģini noskaidrot?
- Varbūt sadalīt to sīkākos soļos? Vai tieši otrādi — atkāpties soli atpakaļ?
Neviens no tiem nav jautājums, uz kuru pieaugušais gaida pareizo atbildi. Katrs no tiem ir jautājums, kas atdod uzdevumu bērnam atpakaļ rokās.
Kā tas izskatās pirmajā nedēļā
Slikti.
Bērnus tas kaitina — viņi grib atbildi tagad, un pieaugušais to netaisās dot. Vecākus tas kaitina vēl vairāk, jo no malas izskatās, ka pieaugušais vienkārši nedara savu darbu. Reizēm bērns aiziet no sarunas dusmīgs.
Mēs to sagaidām un neslēpjam. Šī ir tā daļa, kurai vecākiem ir jābūt gataviem.
Trešajā nedēļā tas pats bērns pienāk citādi:
Es izmēģināju trīs lietas. Neviena nestrādāja. Ko es palaidu garām?
Tas ir cits bērns. Ne tāpēc, ka viņš pa to laiku būtu iemācījies matemātiku. Tāpēc, ka viņš ir iemācījies, ko darīt tad, kad nezina — un to viņš paņems līdzi visur.
Tāpēc mēs viņu nesaucam par skolotāju
Cilvēku, kurš strādā ar bērniem mūsu skolā, mēs saucam par gidu.
Ne tāpēc, ka „skolotājs“ būtu slikts vārds. Skolotājs ir cienījams vārds, un lielākā daļa no mums var nosaukt vismaz vienu skolotāju, kurš mums mainīja dzīvi. Bet vārds „skolotājs“ apraksta darbību — mācīt, stāstīt, izskaidrot. Tieši to, ko šis cilvēks apzināti nedara.
Gids nav labāks skolotājs. Tas ir cits darbs.
Gids nebūvē stundu. Viņš būvē apstākļus: jautājumus, izaicinājumus, skaidras robežas un kopienu, kurā bērni tur cits citu pie vārda. Un tad viņš atkāpjas un ļauj bērnam pašam noiet grūto ceļa gabalu.
Atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma
„Kurš tad bērnam iemāca?“
Neviens. Bērns iemācās.
Pieaugušā darbs ir uzbūvēt apstākļus, kuros tas notiek, un — tā ir grūtākā daļa — nenozagt bērnam to daļu, kas ir grūta. Jo tieši tajā daļā rodas viss pārējais: patstāvība, neatlaidība, kritiskā domāšana un spēja pašam tikt galā ar problēmu, kurai neviens vēl nav uzrakstījis atbildi.
To nevar iemācīt. To var tikai ļaut nopelnīt.
Aktona Akadēmija Rīgā ir daļa no starptautiskā Acton Academy tīkla. Ja gribi redzēt studiju klātienē, sāc ar to, kā notiek uzņemšana un pieteikšanās.
Biežākie jautājumi
Kas ir gids skolā?
Gids ir pieaugušais, kurš strādā ar bērniem studijā, bet nemāca priekšmetu klasiskā nozīmē. Viņa darbs ir uzdot jautājumus, uzturēt kārtību un skaidras robežas un veidot apstākļus, kuros bērns pats tiek galā ar uzdevumu.
Ar ko gids atšķiras no skolotāja?
Skolotājs izskaidro un pārbauda. Gids neatbild uz jautājumu, uz kuru bērns var atbildēt pats, un tā vietā uzdod jautājumu, kas bērnu izkustina no vietas. Tas nav labāks skolotājs, tas ir cits darbs.
Vai bērns tā vispār iemācās?
Iemācās, bet ne uzreiz un ne bez berzes. Pirmajās nedēļās bērnam un vecākiem ir grūti, jo bērns ir pieradis, ka atbildi iedod. Ieguvums parādās vēlāk: bērns zina, ko darīt tad, kad nezina.