Skola mums iemācīja paklausīt monstriem
Nē, monstri šajā virsrakstā nav pedagogi. Tās ir trīs balsis, kuras daudzi no mums savā galvā dzird jau kopš bērnības — un, visticamāk, dzird arī šodien. Aktona Akadēmijā tās sauc par pretestības monstru, uzmanības zagli un upura monstru.
Nosaukumi paši par sevi vēl neko neizsaka. Tāpēc sāksim ar to, kā šie monstri runā.
Trīs domas, kas šķiet pazīstamas
Vai tev kādreiz prātā ir iešāvusies kāda no šīm domām?
- „Man tāpat nesanāks, nav vērts mēģināt.” — tā runā pretestības monstrs.
- „Vispirms ātri izdarīšu šo, un tad ķeršos pie tās vienas svarīgās lietas.” — tā runā uzmanības zaglis.
- „Kāpēc ar mani vienmēr tā notiek?” — tā runā upura monstrs.
Ja kaut viena no tām šķiet pazīstama, lasi tālāk.
Doma vēl nav tu
Šīs domas mēs uztveram kā atsevišķas balsis, nevis kā pašu cilvēku. Psiholoģijā ideja, ka cilvēks nav tas pats, kas viņa domas, ir zināma jau gadu desmitiem, taču sabiedrību tā sasniedz reti.
Mēs nevaram izvēlēties, kuras domas ienāk prātā pirmās. Toties mēs varam izvēlēties, kā uz tām atbildam. Ja šķiet, ka arī atbildi nevaram ietekmēt, visticamāk, tā ir kļuvusi tik automātiska, ka to ir grūti pamanīt.
Šo automātiku lielā mērā iemāca skola — netīšām, protams. Katrs no mums dara to, ko tajā brīdī uzskata par pareizāko, nevis aiz ļauna pret sevi vai citiem. Problēma ir tajā, ka skolā mums neiemācīja monstru balsis atpazīt, novērtēt un atbildēt tām ar pretlīdzekli.
Monstru vārdi mūs pamazām ierobežo un kavē mūs tuvoties mūsu mērķiem. Par laimi, katram monstram ir savs pretlīdzeklis.
Pretestības monstrs: pretlīdzeklis ir izaugsmes domāšana
Izaugsmes domāšana ir pārliecība, ka ar laiku un neatlaidību var iemācīties jebko. Tās atslēgas vārds ir „vēl”.
Monstrs čukst: „Man nesanāk.” Pretī var atbildēt: „Man vēl nesanāk, bet ar katru mēģinājumu sanāks arvien labāk.”
Pieaugušā dzīvē tas varētu izklausīties tā. Monstrs saka: „Es nevaru prasīt paaugstinājumu — ko par mani padomās?” Atbilde: „Es vēl nevaru prasīt paaugstinājumu, taču varu pajautāt vadībai, kas man jāizdara, lai uz to kandidētu.”
Vārds „vēl” atstāj teikumu vaļā. Tas liek smadzenēm meklēt turpinājumu, bet bez „vēl” teikums vienkārši beidzas. Kad pirmais solis ir sperts, monstra balss kļūst krietni klusāka.
Uzmanības zaglis: pretlīdzeklis ir mērķtiecība
Uzmanības zaglis parādās brīžos, kad nekas nedeg. Pēkšņi atrodas miljons citu lietu, ko darīt, lai gan būtu jādara kaut kas svarīgs. Kāpēc ķerties pie tā, ko var izdarīt arī „citreiz” vai „vēlāk”?
Pazīstams piemērs: jāpiezvana zobārstam, lai pierakstītos uz vizīti. Ja nekas nesāp, zvanu var atlikt. Taču, ja zobs jau tagad liek par sevi manīt, atliekot zvanu, mēs faktiski ļaujam akūtām sāpēm vēlāk izjaukt kaut ko jau ieplānotu.
Saņemties un izvirzīt konkrētu mērķi ir puse no darba. Tieši tas uzmanības zaglim nepatīk: kad ir skaidrs mērķis un sperti pirmie soļi, viņš zaudē varu.
Upura monstrs: pretlīdzeklis ir atbildības uzņemšanās
Upura monstrs ir visgrūtākais, un skola to iedzen visdziļāk. Bērniem daudzās sistēmās ir ļoti maza ietekme uz notiekošo: sēdi rāmi, netraucē citus, nedari to un to. Ja kaut kas notiek ne tā, vainīgo atrast ir viegli: viņš man lika, skolotāja nemāk izskaidrot, mamma neļauj.
Bērnībā tas ir saprotami, jo bieži vien citi tiešām ir vainīgi. Taču pēc skolas šī domāšana paliek. Tad vainīga ir valsts, satiksme, priekšnieks, partneris, bērni.
Vienīgais pretlīdzeklis ir atbildības uzņemšanās. Sakāmvārds „viena pagale nedeg” te ir vietā, taču tas nenozīmē būt bargam pret sevi un vainot sevi visās problēmās. Tas nozīmē, ka, uzņemoties atbildību, tu atgūsti iespēju kaut ko mainīt.
Piemēram, problēma var nebūt tajā, ka priekšnieks ir slikts, bet tajā, ka tu viņam vēl neesi pateicis, ka pienākumu ir par daudz, vai neesi novilcis skaidras robežas darbam ārpus darba laika. Upuris atbildību vienmēr atdod kādam citam, bet to var un drīkst paņemt atpakaļ.
Citādi, pat nomainot priekšnieku, partneri vai kolēģus, nākamie uzvedīsies ļoti līdzīgi, un tu atkal „nevarēsi” neko mainīt.
Trīs soļi, kas der jebkurā vecumā
Pieaugušajiem katram galvā ir vismaz šie trīs monstri. Daudzi to, ko monstri saka, ņem par pilnu, jo pazīstams monstrs šķiet drošāks nekā nezināmais. Taču ir izvēle — sākt tos pamanīt.
- Pamanīt monstru un nosaukt to vārdā. Tas var prasīt laiku, jo monstra vārdi izklausās kā mūsu pašu.
- Paskatīties, ko monstra teiktais patiesībā dod: drošības ilūziju, mirkļa izklaidi vai iespēju neuzņemties atbildību, jo tas ir vieglāk nekā sākt ar sevi.
- Spert pirmo soli pretlīdzekļa virzienā.
Aktona Akadēmijā bērni šos soļus apgūst jau no sešu gadu vecuma. Viņi mācās monstrus atpazīt, nosaukt vārdā, nošķirt no savām domām un atbildēt tiem ar pretlīdzekli.
Tā nav viena mācību stunda, bet daļa no ikdienas. Studijā bez nosodījuma var pamanīt monstrus sevī un citos, un bērni kā kopiena atbalsta cits citu, lai monstru ietekme mazinātos.
Biežākie jautājumi
Vai runa par monstriem sešgadīgu bērnu nebiedē?
Monstrs palīdz nošķirt domu no paša bērna. Bērns nav slinks vai neveiksminieks — viņu vienkārši ir apciemojis uzmanības zaglis vai pretestības monstrs. Ar monstru var cīnīties, bet ar „man nekas nesanāk” — ne.
Vai monstri ir tikai bērniem?
Nē. Studijā runājam par divpadsmit monstriem: daži biežāk apciemo sākumskolas bērnus, citi — pusaudžus, gidus vai vecākus. Monstri nepieder tikai vienai grupai, tie var apciemot jebkuru varoni. Pirmais solis, lai kādu sakautu, ir pamanīt, kad tas parādās.
Nāc iepazīties
Ja gribi redzēt, kā Aktona Akadēmijā Rīga bērni vispirms attīsta raksturu un tikai tad akadēmiskās prasmes, nāc uz atvērto durvju dienu. Tuvāko atradīsi mūsu Facebook lapas pasākumu sadaļā, vai arī raksti uz silvija@actonriga.org. Ja ērtāk vispirms sazvanīties, varam ieplānot 15 minūšu zvanu ar Aktona Akadēmijas Rīga vadītāju un gidu Silviju.
Bērnus 1.–6. klasē uzņemam visu mācību gadu.